lv en ru

par LBPA semināru

Inženieris ir profesionāls inženierzinātņu speciālists, kam ir augstākā tehniskā izglītība. Izmantojot zinātņu un matemātikas zināšanas, kā arī izdomu, inženieru uzdevums ir izstrādāt dažādus tehnoloģiskus risinājumus, lai atrisinātu ne tikai tehniskas, bet arī sociālas un ekonomiskas problēmas. Inženieri veido saikni starp zinātnes atklājumiem un to praktisko izmantošanu ikdienas dzīvē.

Vārds “inženieris” ir radies no franču valodas vārda ingénieur, kas savukārt ir radies no latīņu valodas vārda ingeniare (“izstrādāt”) vai ingenium (“gudrība”).

Inženierija piemēro zinātniskās un tehniskās zināšanas dažādu tehnisku problēmu risināšanai. Inženieri izmanto iztēli, spriešanu, vērtēšanu un pieredzi zinātnes, tehnoloģijas, matemātikas un pieredzes pielietošanai. Rezultāts var būt dizains, produkts, pakalpojums vai lietderīgas darbības ar kādu objektu vai procesu.

Paldies pētījuma veicējiem, Paraugprojekta autoriem un semināra organizētājiem, par apkopoto materiālu prezentāciju un rosinošo informāciju, kas izskanēja seminārā!

Interesanti, ka piesakot semināru, Gatis Poča kungs pieskārās jautājumam “Kas ir Valsts?”. Gluži nesen šo filosofiski sarežģīto jautājumu apskatīja “Rīgas Laiks”. Varbūt semināra ietvaros es nebūtu jautājumu uzstādījis tik ambiciozi, bet, ja mēs skatāmies uz Valsti kā dažādus procesus administrējošu struktūru, tad es gribētu pievienoties semināra vadītājam, ka mēs paši esam tie, kas tai deleģē pienākumus un uzdevumus, kontrolē to izpildi un pieprasa rezultātus.

Tas, neapšaubāmi, mudina padomāt par aktuālo (arī seminārā pacelto) nozares problemātiku un noformulēt savu viedokli par apskatāmajiem jautājumiem.

Es gribētu pieturēties pie uzskata, ka veiksmīgs būvprocess veidojas, ja visi būvniecības procesa dalībnieki (pasūtītājs (būvētājs), projektētējs un būvuzņēmējs) ir orientēti uz kopēju mērķi – uzbūvēt iepriekš definētas kvalitātes būvi noteiktos termiņos un budžetā. Turklāt uzskaitītajiem būvprocesa dalībniekiem jārespektē atbilstošās administratīvās teritorijas kolektīvās intereses pārstāvošās organizācijas un struktūras – t.i. visa veida normatīvus, saistošos noteikumus un projektēšanas nosacījumus, būvvalžu, pieminekļu inspekcijas norādījumus, u.t.t.

Būvkonstrukciju projektēšana ir tikai viena no būvprojekta daļām. Būvprojektēšana, savukārt, viena no būvprocesa sastāvdaļām. Tātad būvkonstrukciju projektēšanas jautājumus vajadzētu izskatīt kontekstā ar visa būvprocesa organizēšanu.

Ja mēs kopīgi ar ieinteresētajām pusēm spēsim korekti nodefinēt būvprocesa kvalitātes vadības sistēmu, ar visu ieinteresēto pušu pienākumiem un atbildībām, tad virkne no problēmām, ap kurām mēs “laužam šķēpus” atkritīs pašas no sevis. Citām būs skaidri saprotami virzieni, kuros jāstrādā, katrai atsevišķai dalībnieku grupai, vai tie būtu arhitekti, inženieri vai procesa attīstītāji un administratori.

Droši vien, ka nevajadzētu pārspīlēt likumdošanas nozīmi procesa kvalitātes nodrošināšanā. Kā jau vairākkārt esmu minējis, neviena no šobrīd spēkā esošajām likumdošanas normām neuzliek par pienākumu Inženierim (projektētājam) nekvalitatīvi veikt savu darbu. Tāpat pieņemt lēmumus ne savas kompetences (vai nepietiekamas kompetences) ietvaros vai tamlīdzīgi… Tā, ka jaunais būvniecības likums nepadarīs mūsu darbu ne vieglāku, ne labāk novērtētu… Ne arī atbildīgāku.

Jebkura būvniecība sākas no ieceres. Tālāk seko šīs ieceres interpretācija (dizains) – piesaiste konkrētai vietai, konkrētu kvalitāšu un ierobežojumu definīcijas, un visbeidzot šo definīciju realizācija. Mūsdienu dizaina kvalitāti nosaka trīs galvenie aspekti – atbildība pret vidi, sociālā atbildība un ekonomiskā atbildība. Šie aspekti tad arī būtu uzskatāmi par galvenajiem inženiera darba kvalitātes mēriem.

Šeit būtu svarīgi atcerēties, ka nauda pati par sevi nevar kalpot kā kāda konkrēta projekta kvalitātes mērs. Vismaz inženiera izpratnē. Manuprāt. Tātad šī būtu viena no konsekvencēm, kura būtu jāievēro inženierim, un kura būtu jāatgādina attīstītājam (pasūtītājam), ja viņam tas piemirsies…

Mums kā būvkonstrukciju projektētājiem būtu jāatbild uz jautājumu – cik (un vai) mēs gribam piedalīties būvprojekta uzsākšanas sākumprocesā un definēt atbilstošās “sapņu” objekta kvalitātes? Vai, patiesībā, savādāk – vai mēs esam pietiekoši kompetenti, un vai mūsu zināšanas ir pietiekamas, lai Attīstītājs izvēlētos mūs par konsultantu (projekta vadītāju)?

Par šo jautājumu (projekta vai būvprojekta vadītājs) nereti uzvirmo emocijas gan arhitektu, gan inženieru vidū. Es pārstāvētu viedokli, ka tas ir konkrēts pienākumu (un atbildību) kopums, kuru veikšanai nepieciešama vispārēja izpratne par arhitektūru, būvkonstrukcijām un citiem inženierrisinājumiem, kā arī virkne specifisku zināšanu par būvniecības likumdošanu, projektēšanas secību, būvniecības izmaksām u.c. Domāju, ka emocijas pārsvarā ir cīņa par tirgu un ietekmi tajā, nevis satraukums par procesa vai produkta kvalitāti.

Varbūt, ka te būtu rosināms darbs mūsu nozares akadēmiskajā vidē. Ja nemaldos, Dānijā tiek apmācīti arhitekti-inženieri, kuru nākotnes darbs ir vairāk saistāms ar projektu vadību, nevis ar arhitektūras dizainu. Tiesa mērķtiecīga sadarbība ar augstskolām un tehniskajām skolām, visticamāk, iespējama tad, kad mums ir skaidrs, kādu mēs redzam būvniecības procesu kopumā…

Par vienu šķiet gan nevienam šaubas nerodās – būvprojekta būvkonstrukciju daļas vadītājs ir būvinženieris, kuram ir noteiktas prasmes un zināšanas, ko apliecina atbilstoši izglītības un kompetences dokumenti.

Te es gribētu pieskarties LBPA izstrādātajām prasībām būvkonstrukciju projekta saturam un noformēšanai. Pirmkārt es gribētu uzsvērt, ka tas ir nenovērtējams darbs, kura autori ir akopojuši pieredzi un zināšanas praktiskajā projektēšanā un izstrādājuši projekta dokumentācijas paraugpaketi, kāda nav bijusi atjaunotās Latvijas vēsturē.

Virziens, kurā, manuprāt, būtu papildus jāstrādā, nav tik daudz saistīts ar būvprojekta noformēšanu, bet ar tā saturu. Domāju, ka šeit vajadzētu, vismaz nozares iekšienē vienoties par to, kas tiek izdarīts katrā projektēšanas stadijā un kādas un cik stadijas nepieciešamas, lai varētu uzsākt būvniecību.

Mēģināšu pakomentēt – būvprojekts, manuprāt, ir instruments būvobjekta realizēšanai. Jo precīzāks instruments, jo kvalitatīvāk prognozējams darba rezultāts. Tomēr jāatceras par instrumenta samērojamību ar veicamo uzdevumu. Atsevišķās projekta stadijās nevajadzētu aizrauties ar pašmērķīgu projekta detalizāciju, tāpat kā nelietderīgi ir pirkt profesionālu urbi, lai ķemertiņa durvīm pieurbtu krampīti… Tāpat – jo sarežģītāks instruments, jo garāka instrukcija. Un atbilstoši augstāks zināšanu līmenis vai pieredzes bāze nepieciešama, lai varētu ar šo instrumentu strādāt.

Būvprojektā (vai būvprojekta daļā) tiek atspoguļota būves iecere un definētas atbilstošās būvobjekta kvalitātes. Tās tiek novērtētas, izrēķinātas un tad aprakstītas tekstuālā formā, rasējumos un tehniskajās specifikācijās. Inženiera – projektētāja darba vērtību nosaka tieši pieminēto definīciju atbilstība uzdevumam un risinājumu ilgtspējība, t.i. ekonomiskā un sociālā atbildība, kā arī atbildība pret vidi.

Būvprojekta noformējums, rasējumu nolasāmība, pārskatāmība un lietošanas ērtība, manuprāt, tomēr ir otršķirīgs faktors. Veidojot savu biznesu jāatceras, ka šie (it kā) otrās šķiras faktori var noteikt konsultantu (projektētāju) izvēli vienādas vai līdzīgas kompetences apstākļos.

Tas ko, manuprāt, vajadzētu uzsvērt ir, ka atbildīgā inženiera paraksts uz “zvēresta” nozīmē, ka būvprojekts (tā daļa) tiešām atbilst projektēšanas uzdevumam, pastāvošajiem normatīviem un projektēšanas noteikumiem. Ka inženieris apzinās savu atbildību un apliecina savu kompetenci pieņemt konkrēto lēmumu, ka viņš ir izpildījis noteiktu darbību minimumu, lai pārliecinātos par minēto.

Tātad tas, ko es gribētu redzēt nodefinētu šajās “prasībās” ir šis minimālais darba apjoms, kas būtu jāveic inženierim. Manā izpratnē ieceres akceptam (arī būves budžeta noteikšanai) pietiekami būtu ar slodžu un iedarbju kopsavilkumu, piepūļu noteikšanu galvenajos ēkas nestspēju un noturību nodrošinošajos elementos, konstrukciju dimensiju aprēķinu un atbildīgā inženiera pārliecību, ka piedāvātais risinājums ir realizējams.

Vienlaikus jānosaka, ka līdz darbu uzsākšanai jābūt izstrādātai un pārbaudītai darbu dokumentācijai noteiktā detalizācijas līmenī. Šim detalizācijas līmenim jābūt samērojamam ar objekta nozīmīgumu, apjomu… (proti, bērnudārzam un privātmājai varētu būt dažādas prasības. Vai stadionam ar 40`000 vietām). Tas vai konkrēto detalizāciju izstrādās speciālists, kurš pārstāv šauri projektējošu uzņēmumu (konstruktoru biroju) vai tas būtu speciālists vai speciālistu grupa, kura strādā būvuzņēmēja pakļautībā, manuprāt nebūtu tik būtiski. Katram no iespējamiem risinājumiem ir savas priekšrocības un savi trūkumi.

Tā kā mēs (parasti) izstrādājam būvprojektus ar salīdzinoši augstu detalizācijas pakāpi un konkrētām definīcijām, kas prasa salīdzinoši lielus resursus, tad savā praksē esam nonākuši līdz situācijai, ka mūsu galvenie pasūtītāji iekšējā tirgū ir lielie būvuzņēmēji vai attīstītāji, kuriem ir skaidri definētas tehniskās iespējas, kvalitātes prasības un būves budžets, un kurus interesē kvaltatīvi un tehnoloģiski vienkārši, konkrētos termiņos īstenojami risinājumi…

Svarīgi būtu nodefinēt būvkonstrukciju risinājumu pārbaudes un ekspertīzes mehānismu, t.i. sagatavot metodiskos norādījumus risinājumu kontroles veikšanai. Katrā ziņā būtu jāizskauž situācija, ka nozīmīgākos objektos par divu stāvu privātmāju risinājumu kontrole būtu formāls pasākums.

Piemēram, mūsu uzņēmuma iekšējie uzstādījumi nosaka, ka būvprojekta ekspertīzes ietvaros atbildīgajam inženierim jāiepazīstas ar būvprojekta grafisko daļu, patstāvīgi jāsastāda aprēķina shēma un jāveic galveno konstrukciju pārrēķins. Tikai pēc tam viņš iepazīstas ar konkrētā būvprojekta projekta daļas vadītāja iesniegto konstrukciju aprēķina dokumentāciju.

Iespējamie risinājumi būtu dažādi – tā varētu būt tiklab atsevišķa institūcija, kā atsevišķi sertificēti speciālisti. Būtiski, ka jānodrošina situācija, lai uz likumdošanā noteiktas ekspertīzes veikšanu nebūtu jāstāv rindā…

Virkni no minētajiem jautājumiem (vismaz valsts pasūtījuma ietvaros) varētu regulēt ar būvniecības ieceres budžetēšanu. Kā arī ar projektēšanas un būvniecības kontroles piesaistīšanu plānotajam ieceres budžetam. Tad mēs varētu izvairīties no situācijas, ka daudzmilionu būves uzraudzība maksā, piemēram, 300.- eur/mēnesī. Vēl vairāk, es uzskatu, ka katram konkrētajam projektētājam būtu jāvar projektēt konkrēta budžeta ietvaros un būvuzņēmēja piedāvātā izsoles cena nedrīkst būtiski atšķirties no objekta kontroltāmes. Tas savukārt ļautu projektētājam pastāvēt uz savu piedāvāto risinājumu atbilstību projektēšanas uzdevumam, kā arī izvairīties no zemākās cenas presinga…

Tomēr vēlreiz gribu akcentēt to, ka mēs visu šo varam darīt arī esošās likumdošanas ietvaros. Te būtu jārunā par projektējoša Inženiera ētiku. Iespējams, ka šo jautājumu varētu regulēt ar atsevišķa likuma palīdzību, kā to savā profesionālajā vidē dara advokāti. Droši vien, ka vietā būtu runāt par minimālo stundas likmi inženierim ar paraksta tiesībām, pretim liekot konkrētas prasības un atbildību.

Vēl viens atsevišķs darba lauks, par kuru būtu jādomā runājot par projektēšanas kvalitātes celšanu, manuprāt ir projektēšanas normatīvās dokumentācijas sakārtošana. Diemžēl beidzamajā laikā es neesmu sekojis līdzi atbildīgo iestāžu paziņojumiem un skaidrojumiem par normatīvu un nacionālo pielikumu izstrādes gaitu, bet šķiet, ka šajā lauciņā nekas nenotiek. Es pieņemu, ka atbildīgajai ministrijai nav ne atbilstošu speciālistu, ne resursu minētā darba veikšanai. Varbūt šajā darbā būtu iespējams iesaistīt nozares akadēmisko personālu.

Droši vien nebūtu uzskatāma par normālu situācija, ka valsts valodā nav brīvi pieejamu spēka esošo projektēšanas normu un standartu. Situācija, kurā man, lai paskatītos kādā saistītajā standartā, tas jāpērk par pārdesmit eiro, turklāt jātulko no angļu valodas, vai jāmeklē baltkrievu interneta lapās vai atbilstošais EC vai standarts ir adaptēts, ir absurda.

Te es atkārtoti nonāku pie domas par to, ka nozares sakārtošanas darbā pēc iespējas aktīvāk jāmudina iesaistīties augstskolas, no vienas puses tāpēc, ka tām pie saprātīgas vadības ir pieejams salīdzinoši liels pētnieciskā darba veicēju apjoms (studenti), gan tāpēc, ka tieši tur tiek gatavoti jaunie inženieri un tieši tur vajadzētu tikt liktiem inženieriskās domāšanas pamatiem.

No otras puses būtu spēcīgu nozares profesionāļu pārstāvniecība gan augstskolās nozares pārvaldes struktūrās un jāmeklē veids, kā nodrošināt šiem speciālistiem konkurētspējīgu atalgojumu un darba vidi. Man šķiet, ka šeit būtu vietā rosināt nozares uzņēmējus domāt ilgtermiņā un veidojot publiski privātu partnerību, investēt izglītībā un tieši pārvaldes sistēmā, nevis politiskajos lobijos. Tas varētu būt kāds izglītības veicināšanas fonds, kura paspārnē, sadarbībā ar tehnisko un lauksaimniecības universitātēm, varētu darboties pētniecības un attīstības institūts, kurš palīdzētu attīstīt izglītības programmas, analizētu citu valstu pieredzi, sagatavoto nacionālo bāzi normatīvu adaptācijai un tml.

Domāju, ka lielo būvnieku pārstāvjiem vajadzētu būt skaidram, ka mūsu valsts ir ekonomiski mazspējīga un tāda būs vēl labu laiku, tāpēc par būvniecības tirgu varam runāt tikai eiropas mērogā. Reģionālā mērogā notiekošo par tādu (tirgu) uzskatīt būtu pārspīlēts optimisms. (lielākā) daļa aktīvo uzņēmēju jau strādā skandināvijas valstīs, francijā, apvienotajā karalistē un citur. Lai šajās zemēs veiksmīgi konkurētu ar citiem (lietuviešiem, poļiem, igauņiem, indiešiem…), inženieriskā varēšana ir (būs) ļoti nozīmīga.

Šķiet es, vairāk vai mazāk emocionāli, varētu turpināt vēl kādu laiku, bet gribu uzsvērt, ka lēmumu ierosināšanas un ieviešanas taktikai jābūt ne mazāk pārdomātai, kā pašam ideju saturam. Tāpēc gribu izteikt atbalstu Jūsu organizācijas aktivitātēm, kā arī piedāvāt mūsu pieredzi un pieejamos resursus ar nozares attīstību saistīto jautājumu aktualizēšanā un risināšanā.